Lai nodrošinātu vietnes darbību, RERE Grupa ievāc un apstrādā sīkdatnes.
Vairāk informācija par sīkdatnēm.

Izvēlieties, kurām sīkdatnēm piekrītiet:
Pielāgot sīkdatnes Piekrītu visām sīkdatnēm

Ziņas

RERE Grupa vadītāja Gunta Āboltiņa-Āboliņa viedoklis par situāciju būvniecības nozarē portālā Delfi.lv

Būvniecības nozare šodien ne vien Latvijā, bet arī globāli saskaras ar pārbaudījumiem, kas liek optimizēt vai tālredzīgi plānot dažādus darbības segmentus. Ārvalstu un vietējās investīcijas, darbaspēka pieejamība, būvmateriālu sadārdzinājums ir tikai dažas no problēmām, kas pašlaik ierakstās būvnieku dienas kārtībā. Šī brīža nozares izaicinājumi, neieviešot sistēmisku plānošanu, var kalpot par pamatu visas nozares nestabilitātei.

Pēdējā laikā vairāku ministriju dienas kārtībā bijis uzdevums iezīmēt galvenos virzienus attiecībā uz nākotnes plāniem būvniecības nozarē, ko vietējie būvnieki pētījuma formā gaida iznākam jau dienu no dienas. Daudzskaitlīgo iesaistīto pušu dēļ process ir bijis komplicēts un ilgstošs. Turklāt nepastāv vai ļoti nekonkrēti tiek iezīmēta vienota investīciju programma, kur būtu vienkopus redzami publisko pasūtītāju plāni attiecībā uz būvniecības sektoru. Paralēli lokālajiem atbalsta mehānismu projektiem tiek aktualizēti arī ārvalstu finansējuma piesaistes jautājumi, un kā vieni, tā otri – būvuzņēmējiem pagaidām diemžēl nes vien neskaidrību.

Iepriekšējos gados būvniecības apjoms ir vairāk vai mazāk vienmērīgi audzis un turas aptuveni 2,3 līdz 2,4 miljardu robežās, taču vēl ne tuvu neesam sasnieguši līmeni, kas bijis pirms krīzes gadsimta sākumā, turklāt arī ar ES fondu naudas apgūšanu mums sokas lēnāk, nekā, piemēram, mūsu kaimiņiem. Šogad būvniecības apjoms, visticamāk, samazināsies, arī pirmā ceturkšņa rezultāti ir vāji – samazinājums par 12%, salīdzinot ar gadu iepriekš. Pašlaik būvniecības tempi ir atgriezušies iepriekšējā līmenī un, cerams, gads varētu beigties arī bez krituma. Tomēr, pat papildinot šo prognozi ar papildu pieejamo finansējumu vairāku simtu miljonu apmērā, mēs nerunājam ne tuvu par tādiem apjomu kāpumiem kā tas bija laikā no 2006. līdz 2008. gadam. Iemesli tam ir gan pandēmija, gan bargā ziema, gan privātā sektora "pauze", nogaidot jauno situāciju. Saliekot kopā zināmos plānus un pieejamo finansējumu, prognoze tā arī turas aptuveni no 2,4 līdz 2,5 miljardu līmenī.

Svarīgākie priekšnoteikumi, lai izvairītos no būvniecības krīzes un nacionālo būvuzņēmēju skaita mazināšanās, ir pakāpeniskums un tālredzīga plānošana. Plānošana, kurā iesaistās un tiek iesaistīti nozares pārstāvji, eksperti, komersanti, valsts. Skaidra prognoze par būvniecības apjomiem iet roku rokā ar skaidru ziņu būvniecībā nodarbinātajiem, ka darbs būs. Šāda skaidrība ir nepieciešama arī, lai novērstu darbaspēku aizplūšanu uz ārvalstīm, Latvijas būvniecībā šobrīd nodarbināti aptuveni 64 000 cilvēku. Tas ir aptuveni tikpat daudz, cik strādā valsts pārvaldē un aizsardzībā. Brīvās darbavietas būvniecībā jūnija beigās bija aptuveni 6,5 tūkstoši, respektīvi, aptuveni 10% būvnieku trūkst. Par nožēlu līdzīga vai pat komplicētāka situācija atsevišķās nozarēs ir lielam skaitam Latvijas uzņēmumu kopumā.

Fonam jāatzīmē, ka ap 2007. gadu būvniecībā tika nodarbināti 90 tūkstoši cilvēku; krīzes rezultātā aptuveni 30 tūkstoši aizbrauca no Latvijas, un 2015. gadā, kad būvniecības apjoms krita par aptuveni 20%, tie bija vēl 10 tūkstoši būvnieku. No tā var secināt, ka Latvijā nozares elastība ir vāja un pie aptuveni 15% apjoma izmaiņām rodas virkne ar negatīviem efektiem, taču 5% līdz 10% vienmērīgs kāpums gadā ir iespējams bez dažādām ilgtermiņa sekām, turklāt algu kāpums, kas bijis viens no nozares ģenerālvienošanās mērķiem, ar laiku rezultētos pozitīvi, iespējams, veicinot arvien vairāk būvnieku atgriešanos Latvijā.

Galvenie iemesli būvniecībā izmantoto izejvielu un materiālu cenu kāpumam ir meklējami Eiropā, un lielākajā daļā gadījumu tie tieši saistāmi ar strauju pieprasījuma pieaugumu. 2020. gadā pandēmijas ietekme uz būvniecības nozari Eiropā bija daudz negatīvāka nekā Latvijā – vairums objektu tika apstādināti vai to būvniecība ievērojami palēninājās. Būvmateriālu ražotāji attiecīgi pielāgoja savu ražošanas jaudu zemākam pieprasījumam, taču 2021. gada sākumā, mazinoties pandēmijas ietekmei, radās ļoti liels preču pieprasījums visās kategorijās, tajā skaitā arī būvmateriāliem. Metāla cenas gada laikā, piemēram, ir augušas vairāk nekā divas reizes, turklāt arī par šo augsto cenu metāla pieejamība ir ierobežota, piegādes laiki ir gari un valda zināma veida haoss piegādes ķēdēs.

Rekordliels cenu kāpums šobrīd ir vērojams arī koksnei un koksnes materiāliem, taču lielākoties tas attiecas tikai uz būvniecībā izmantojamiem konstrukciju un apdares materiāliem. Procentuāli OSB plātnēm un finiera plātnēm cenu kāpums ir vairāk nekā 200%, kokmateriāliem cenas pieaugums ir vairāk nekā 130%, tāpat, palielinoties būvniecības pieprasījumam, ļoti liels sadārdzinājums ir siltumizolācijas materiāliem, putu polistiroliem, polimēriem un metālam. Šīs ir tās preču kategorijas, kur šobrīd ir izveidojies preču deficīts un piegādes laiks svārstās no 1 līdz 3 mēnešiem, metāliem pieaugums ir vairāk nekā 80%, polimēru izejvielām pieaugums ir vairāk nekā 70%. Pārējām izejvielām cenu pieaugums svārstās no 5 līdz 20%.

Šobrīd situācija nozarē ir saspīlēta. Ir vairāki uzņēmumi, kas ir izteikuši nopietnas bažas par spēju realizēt 2020. gada otrajā pusē noslēgtos līgumus, kuros nav paredzēta izmaksu indeksācija. Nozares asociācijas ir aicinājušas Ekonomikas ministriju nekavējoties rast risinājumu attiecībā uz jau spēkā esošajiem līgumiem. Līdzīgas situācijas ir arī citās Eiropas valstīs un atkarībā no šīs krīzes ilguma un uzņēmumu spējas piemaksāt par objekta pabeigšanu, agrāk vai vēlāk tas rezultēsies uzņēmēju bankrotos un attiecīgi arī vairāk nepabeigtos objektos.

Ir tikai racionāli un ilgtermiņā derīgi, ja tiktu radīts vienotus, saprotams un pārskatāms mehānisms normatīvo aktu līmenī, kas situācijās, kad no būvkomersantiem neatkarīgu apstākļu rezultātā būtiski pieaug būvniecības izmaksas, publisko būvdarbu līgumos būtu aprakstītas situācijas, kurās tiek pārskatīta būvniecības līguma cena. Tādējādi iegūtu gan pasūtītājs, gan būvnieks, jo attiecīgie cenu izmaiņu riski nebūtu jāiekļauj būvniecības izmaksu tāmēs. Tomēr šogad mēs raugāmies uz pavisam citu, akūtu situāciju, kas ir ārpus "ikdienišķā" un cerēsim, ka kopā ar Ekonomikas un Finanšu ministriju nozarei izdosies atrast risinājumu līdz mirklim, kad krīzes spiedienā kritīs pirmie uzņēmumi. Turklāt, ja mēs patiesi vēlamies sasniegt Eiropas labklājības vidējo līmeni pārredzamā nākotnē, tad tautsaimniecībai kopumā, ne tikai būvniecībai, ir jāaug vismaz par 5–8% gadā.